Jēkabpils rajons, Gārsenes pagasts

Platība – 11,7 ha

Pati pirmā Gārsenes pils esot bijusi pie Vecmuižas ezera Gārsenes pagastā. Vēl tagad varot ezera krastā atrast vecas pils drupas. Pils lielkungs dzīvojis lepnu galma dzīvi un bijis ļoti izšķērdīgs. Pils bijusi ar krāšņiem zelta torņiem. Visaugstākā torņa galā bijis dimanta gailis, kurš ik rītus trīs reizes nodziedājis. Torņus jau pa gabalu varējis redzēt. Lielkungs bijis arī liels kāršu spēlmanis un visus pretiniekus uzvinnējis. Reiz kungs, iereibis būdams, iesaucies: „Varu derēt kaut uz savu pili, ka pašu Velnu ar nospēlēšu!” Te, kur gadījies, kur nē – Velns klāt un plijies virsū, lai taču derot uz pils. Ja lielkungs uzvarēšot, tad viņš došot piecas mucas zelta, bet ja viņš uzvarēšot, tad lielkungam jādodot pils ar visiem ļaudīm. Lielkungs arī saderējis. Sākuši spēlēt. No sākuma licies, ka lielskungs uzvarēšot, bet galu galā Velns dabūjis uzvaru. Pēc spēles sacēlusies briesmīga vētra un pils ar visiem ļaudīm dārdēdama nogājusi ezera dibenā. Vēl tagad redzami akmeņi, kuri pilij grimstot nokrituši no torņiem. Siltās vasaras dienās ap pulkstens divpadsmitiem uz akmeņiem parādoties dimanta gailis un nodziedot trīs reizes. Zem viena liela akmens atrodoties eja uz nogrimušo pili. Daudz pārdroši ļaudis gribējuši novelt akmeni no ejas. Vienam stipriniekam esot arī laimējies akmeni atvelt, bet kāja paslīdējusi un viņš iegāzies bedrē iekšā. Akmens lēni atvēlies atkal savā vietā. Tā kā ap pusnakti šai vietā rādoties dažādi spoki un ļaudīm notiekot visādas nelaimes, tad nākošo pili vairs tur necēluši. Tai vieta izraudzīta kādus trīs kilometrus no ezera tagadējā Gārsenes muižā.

LFK 1619, 5; no savas vecāsmātes Ilūkstes Gārsenes „Elsītēs” pier. Arturs Baltmanis, 1937.

Teika par pirmo Gārsenes pili

Pati pirmā Gārsenes pils esot bijusi pie Vecmuižas ezera Gārsenes pagastā. Vēl tagad var ezera krastā atrast vecas pils drupas. Pils kungs dzīvojis lepnu dzīvi un bijis ļoti izšķērdīgs. Pils bijusi ar krāšņiem zelta torņiem. Pašā galā bijis dimanta gailis, kurš katru rītu nodziedājis. Torņus jau pa lielu gabalu varējis redzēt. Lielkungs bijis liels kāršu spēlētājs. Viņš visus pretiniekus uzvinnējis. Reiz kungs bijis iereibis un iesaucies: „Varu derēt kaut uz savu pili, ka pašu velnu apspēlēšu!” Kur gadījies, kur nē velns klāt un plijies virsū, lai taču derot uz pils. Ja lielkungs uzvarēšot, tad došot piecas mucas zelta, bet, ja viņš uzvarēšot, tad kungam jādodot pils ar visiem ļaudīm. Kungs saderējis. Sākuši spēlēt. No sākuma licies, ka kungs uzvarēšot, bet galu galā velns uzvarējis. Pēc spēles sacēlusies liela vētra un pils ar visiem ļaudīm dārdēdama nogāzusies ezera dibenā. Vēl tagad redzami akmeņi, kuri, pilij grimstot, nokrituši no torņiem. Siltās vasaras dienās ap pulkstens divpadsmitiem uz akmeņiem parādoties dimanta gailis un nodziedot trīs reizes. Zem viena liela akmens atrodoties eja uz nogrimušo pili. Daudz pārdroši ļaudis gribējuši novelt akmeni no ejas uz nogrimušo pili. Vienam stipriniekam esot laimējies novelt akmeni no ejas, bet tam kāja paslīdējusi un viņš iegāzies bedrē. Akmens lēni atvēlies atkal savā vietā. Tagad vēl ilgi pēc tam ap pusnakti šai vietā rādījušies dažādi spoki un ļaudīm darījuši visādas nelaimes, tad nākošā pils izraudzīta aiz tagadējā Vecmuižas ezera, kurš toreiz saukts par Lapas ezeru. Bet kungam šī vieta nepatikusi un pili nepabeiguši celt. Tad izraudzīta vieta, 3 km no šī ezera, tagadējā Gārsenes muižā, kur uzcelta lepna pils, kas redzama vē šo baltdien. No pirmajām divām pilīm vēl tagad redzamas drupas, kuras ar visu apkārtni un klāt pieeajošo ezeru sauc par Vecmuižu.

LFK 1619, 14; no savas vecāsmātes Ilūkstes Gārsenes „Pruņķēnos” pier. Vilis Spole, 1937.

Kā Vecmuižas ezers cēlies

Tur, kur tagad atrodas Vecmuižas ezers, senāk bijusi baznīca. Reiz Velns ar Dievu nolēmuši spēlēt kārtis. Norunājuši tā: kurš spēlē uzvarēs, tas paņems baznīcu. Labi. Sākuši spēlēt. No sākuma labāk veicies Dievam, taču Velns viņu beigās uzvarējis. Pēc nolīguma nu baznīca bijusi jāatdod Velnam. Velns baznīcu paņēmis. Kādu laiku par to ļoti priecājies, bet redzējis, ka svētdienās ļaudis iet godināt baznīcā Dievu, ne viņu. Velns par to ļoti noskaities un nogremdējis baznīcu zemē. Baznīcas vietā palikusi dziļa bedre, kuru Velns pielējis ar ūdeni. Tā radies ezers, kuru iesaukuši par Vecmuižas ezeru.

LFK 1895, 1784. Jānis Viļums, 32 g.v., Ilūkstes Gārsenē; pier. M.Pastare 1952.; Ancelāne, 1991, 287.