smaka

Puvušo olu smaka ir sērūdeņradim. Tā parādīšanās liecina par bezskābekļa apstākļiem - dziļāko ezeru apakšējos ūdens slāņos vai seklos ezeros ziemā zemledus apstākļos, kad mineralizējas atmirusī veģetācija un planktons, patērējot skābekli. Otrs variants (daudz retāks) - sērūdeņraža parādīšanās saistīta ar ģipsi saturošu ezera grunti. Precīzāk varētu izskaidrot situāciju, ja būtu zināms, par kuru ezeru ir runa. Lai dotu konkrētu padomu, kā situāciju uzlabot, pilnīgi noteikti jāzin, kurš tas ezers ir. Vispārējs padoms - pārtraukt ezera piesārņošanu. Ja tas vairs nelīdz, jāsāk domāt par ezera attīrīšanu.

Un kā to skābekli dabūt iekšā, ja ga'dijumā tas ir no bezskābekļa?

Skābekli dabūt iekšā ir jēga tikai ziemā (pumpēt iekšā gaisu, cirst āliņģus), ja skābekļa trūkums apdraud zivju veselību un dzīvību. Pārējā laikā ir jācīnās nevis ar sekām, bet ar cēloņiem - jānoskaidro, kāpēc skābekļa trūkst (kas to ir apēdis), un jāveic pasākumi skābekļa patēriņa samazināšanai. Visbiežāk tā būs cīņa ar piesārņotājiem. Ja ir pieveikti cēloņi, tad var padomāt, kādus sanācijas pasākumus veikt, bet ne agrāk. Ja piesārņošana turpinās, sanācija ir bezjēdzīga.

ka piesaarnjotaaji var ietekmeet to ka ziemaa ezeraa truuks skaabekla?

Starp piesārņojumu un skābekļa trūkumu ir vistiešākais sakars. Piesārņojums ezeram nozīmē barības vielas. Barības vielām bagātā vidē vairojas planktons un saaug ūdensaugi. Ziemā visintensīvāk notiek atmirušā planktona un ūdensaugu sadalīšanās. Šis process patērē daudz skābekļa, un ziemā zem ladus gaisa skābeklis klāt nenāk.